Mēs visi zinām, ka iepakojuma materiāliem pēc drukāšanas ir dažādas smakas pakāpes atkarībā no tintes sastāva un drukas metodes.
Pirmkārt, jāatzīmē, ka uzsvars tiek likts nevis uz to, kāda ir smarža, bet gan uz to, kā iepakojums, kas veidojas pēc apdrukas, ietekmē tā satura vielu.
Šķīdinātāju atlieku un citu smaku saturu uz drukātiem iepakojumiem var objektīvi noteikt ar GC analīzi.
Gāzu hromatogrāfijā pat nelielus gāzes daudzumus var noteikt, izejot cauri atdalīšanas kolonnai un mērot ar detektoru.
Liesmas jonizācijas detektors (FID) ir galvenais noteikšanas rīks. Detektors ir savienots ar datoru, lai reģistrētu laiku un gāzes daudzumu, kas iziet no atdalīšanas kolonnas.
Brīvos monomērus var identificēt, salīdzinot ar zināmo šķidruma hromatogrāfiju.
Tikmēr katra brīvā monomēra saturu var iegūt, izmērot reģistrēto pīķa laukumu un salīdzinot to ar zināmo tilpumu.
Pētot nezināmu monomēru gadījumu salocītās kartona kārbās, gāzu hromatogrāfiju parasti izmanto kopā ar masas metodi (MS), lai identificētu nezināmos monomērus ar masas spektrometriju.
Gāzu hromatogrāfijā salocītas kartona kārbas analīzei parasti izmanto augšējās telpas analīzes metodi, izmērīto paraugu ievieto parauga flakonā un karsē, lai analizētais monomērs iztvaikotu un nonāktu augšējā telpā, kam seko iepriekš aprakstītais testēšanas process.
Publicēšanas laiks: 12.04.2023